Edīte Ābeltiņa: Sveicieni! Es esmu Edīte Ābeltiņa; ceru, ka ļoti skaista mūsdienu dejas lielkoncerta – mēs to pat saucam par dejas izrādi – mākslinieciskā vadītāja.
Ar lielu satraukumu šodien braucu uz Jelgavas pilsētas Kultūras namu, jo šeit notiek laikmetīgās dejas pirmā lielā skate jeb konkurss, kurai dejotāji ir gatavojušies, jau sākot ar vasaru, un mācījušies repertuāru, kuru dejos mūsdienu deju lielkoncertā. Šodien ir laikmetīgo dejotāju pirmā skate, tāpēc satraukums ir liels!
Patiesībā uz šiem svētkiem mēs, deju organizatori un horeogrāfi, ejam pilnīgi citu ceļu, jo esam izveidojuši dejas izrādi, kura saucas “Kastaņu puslode”. Šīs izrādes modelēšanas koncertu tādā eksperimentālā versijā pagājušā gada aprīlī noskatījāmies Ogres Kultūras namā – ar visiem tērpiem, ar visām sajūtām, izmēģinājām daudzas idejas. Speciāli šim uzvedumam mūziku uzrakstīja Zane Dombrovska, bet režisore ir Dita Lūriņa, kas mums ļoti palīdz visu šo sarežģīto ideju ietērpt interesantā tekstuālā un arī emocionālā secībā; un mēs esam vairāki horeogrāfi, kuri speciāli šai izrādei veidojām horeogrāfijas. Pēc modelēšanas koncerta sanācām kopā, izlabojām kļūdas, uzklausījām ieteikumus no horeogrāfiem un vadītājiem, kuri uz šo modelēšanas koncertu bija sabraukuši no visas Latvijas, lai apskatītos, uz ko tad mēs gribam iet.
Uzklausot šo informāciju, daudz runājām un domājām, vasarā daudz strādājām, un nu mums ir izveidots katram vecuma posmam savs kustību materiāls. Šodien redzēsim pirmos rezultātus, un tad ļoti grūtā darbiņā vērtēsim, kā kurš šo materiālu ir apguvis, kādas ir tehniskās iespējas, un ļoti svarīgi ir tas, kā tiek apgūts tieši šis materiāls – bez savām interpretācijām. Jo ideja ir tāda, ka visi mūsdienu deju kolektīvi apvienosies un kļūs par vienu ļoti spēcīgu deju kolektīvu. Manuprāt, viņi arī ir gatavi, jo, lai dejotu šo dejas stilu, ir jāapgūst ļoti daudz! Piemēram, ir jāzina klasikas pamati, akrobātikas pamati, laikmetīgās dejas pamati, teatrālās lietas, jāmāk improvizēt. Pašreiz nosaucu veselu apjomu, bet katra atsevišķā daļa ir vesela liela pasaule. Kā jau teicu, šis žanrs ir grūts; arī horeogrāfijā un horeogrāfiem tas ir grūts, turklāt bieži paši kolektīvu vadītāji arī ir horeogrāfi. Mums nav tāda obligātā repertuāra, izņemot Dziesmu un deju svētkus. Līdz ar to viņš ieiet tādā melnajā istabā, un, kā viņš to izkrāso, tāda tā istaba arī būs.
Domāju, ka katram kolektīvam ir savs grūtais posms, jo mūsdienu deja ļauj ar dažādām metodēm sasniegt galarezultātu, turklāt kopumā mēs ļoti atšķirīgi dejojam. Mēs neesam tik līdzīgi kādi, piemēram, ir tautas deju kolektīvu dejotāji, jo viņiem ir skaidrs, ka, piemēram, polkai jāizskatās šādi. Savukārt mums ir kolektīvi, kuri ļoti aizraujas ar akrobātiku, ar trikiem, kuri bāzējas uz klasiskās dejas pamatiem; ir ļoti specifiski laikmetīgie. Tāpēc, domājot repertuāru, vajadzēja atrast vidusceļu, lai katram no šiem kolektīviem būtu šī iespēja vismaz mēģināt. Bet visgrūtākais, man liekas, ir samobilizēties pašam vadītājam, jo jāskatās daudz videomateriālu, jābūt ļoti pedantiskam, jo tas ir ļoti svarīgi. Mēs esam iefilmējuši materiālus – gan grupai, gan individuāli dejotājiem; materiālu ir ļoti daudz, un, ja paņemam “čapterus”, arī to ir ļoti daudz. Ir kustību materiāls no priekšas un aizmugures vienam dejotājam vai diviem dejotājiem; tad ir visa grupa – ar skaitu un ar mūziku. Tas tiešām vadītājam ir liels darbs un liela atbildība! Tāpēc ļoti ceru, ka vadītāji bija ļoti skrupulozi un precīzi, jo mums nav tik daudz laika visu tīrīt vai mainīt. Protams, katrs var interpretēt šo kustību, bet man ir bail no šīs interpretācijas, jo tad mēs nekad neizskatīsimies kā vienots kolektīvs. Mēs, horeogrāfi, esam braukuši, kur paguvuši – uz Liepāju, Rīgu un Ogri un citur, un palīdzējuši horeogrāfiem.
Bērniem es novēlētu priecāties par iespēju dejot cita stila horeogrāfiju, nebēdāties, ja viņiem tas neizdosies; uzsist sev uz pleca, ja viņiem tas izdodas, un turpināt savu dzīvi dejā – neatkarīgi no rezultātiem.
