Megija: Čau! Mani sauc Megija.
Mēs šodien esam “Kid Design” telpā; šis ir mūsu kolēģis Olafs (iepazīstina ar suni. – red.) Šodien mēs jums pastāstīsim par to, kā tapa Dziesmu svētku identitāte. Tas notika šeit – šajās pašās telpās un pie šiem pašiem galdiem.
Jānis: Es esmu Jānis Kokarevičs un darbojos studijā “Kid Design”.
Megija: Mani sauc Megija Jurevica, esmu “Kid Design” studijas dizainere. Esmu darbojusies pie Dziesmu svētku identitātes koncepta daļas, un tālāk kopā ar kolēģi Jāni esam attīstījuši arī pārējo identitāti.
Darbs pie identitātes patiesībā sākās jau [pagājušā gada] aprīļa vidū, kad tika izsludināts metu konkurss. Viss darba process sākās ar to, ka mēs, gluži kā ikdienā strādājot ar klientu, lasījām pirmos konceptus, kuri nāca no [režisora] Reiņa Suhanova puses: par visu šo darīšanu, radīšanu, kopīgā darba ieguldīšanu; ka mēs katrs esam darītājs. Papildus arī Dziesmu svētku vēlme šos svētkus padarīt par tādu kā svētku atdzimšanas pasākumu, jo jau kādu laiku tie nebija notikuši klātienē. Šobrīd tie atkal atgriežas, un mēs atkal varam satikties un kopā darīt. Tāpat, protams, liels uzsvars tiek likts uz to, ka Skolēnu Dziesmu un deju svētki ir pamats dalībai Vispārējos Dziesmu svētkos.
Jānis: Ja man jāraksturo, tad es iegrimstu atmiņās par saviem pirmajiem Dziesmu svētkiem. Veidojot šos materiālu, es uz to visu skatījos ar bērna acīm, ar bērna prieku, ar bērna emocijām. Un tad es gribētu teikt, ka tas viss, ko mēs radām, ir rotaļīgs, krāšņs, un tajā pašā laikā – piesaistošs un sabalansēti strukturēts. Tur ir ne tikai šis bērnišķīgais, priecīgais, kas svētkiem piedien, bet arī struktūra un kārtība, bez kuras dejas, koru rindas un koncerti nav iedomājami.
Megija: Varbūt šie burti ir vairāk atbilstoši jauniešiem; tajos ir mazas nepilnības, jo mēs vēl paši formējamies, bet tomēr mēs spējam arī saņemties un būt kārtīgi, svētkos organizēti dejojot, dziedot, klausoties mūsu pasniedzējos un dziedot arī kopā ar pieaugušajiem.
Savukārt, ja runājam par svētku zīmi, tad to raksturo iepriekš piesauktā kopīgā darīšana. Zīme sastāv no daudziem maziem fragmentiņiem, kuri katrs ir atšķirīgs – gluži kā svētku dalībnieki. Un, ja visu to saliekam kopā, tad mūsu dažādība – katram var būs savs plusiņš, savs talants -, kopā darot lietu, mēs varam veidot šo pilnīgo kopumu.
Jānis: Bez gala versijas uztapa vēl četri citi simboli, un mēs gribējām parādīt svētku dažādību, bet tajā pašā laikā – kaut kādus vienotos elementus: ka mēs esam ne tikai koristi, dziedātāji, dejotāji, bet ka mums ir vienotais mērķis – sanākt kopā, sadoties rokās un kopā gavilēt. Un tad, lūk, ir radušies šie dažādie simboli, kas ir bērniem atbilstoši – krāšņi, rotaļīgi un acīs krītoši.
Megija: Pēc tam simbolu posmi veidojas visā identitātē kā tādi raksti un savā ziņā – svētku rota, jo tie ir krāsaini, savā ziņā iedvesmojušies arī no tautastērpu rakstiem. Noteikti varam pieminēt arī Esteri Peipu, kura bija izstrādājusi motīvu šim Dziesmu svētku gadam, un mēs iedvesmojāmies arī no ģeometriskajām formām, kuras viņa bija paslēpusi savā darbā. Attiecīgi tur savienojas visas mums tuvās lietas, un katrs var atstāt tādu mazu interpretāciju, ko tad vēlas saskatīt šajos rakstos un kas kuram ir tuvāks šajos svētkos. Noteikti katram dalībniekam ir cita motivācija, un droši vien Jānis to zina vislabāk, jo viņš ir bijis daudz dažādās lomās svētku ietvaros. Es esmu tāds neizdevies korists, kas nekad līdz galam nav piedalījies Dziesmu svētkos… (Smejas.)
Jānis: Dziesmu svētkos piedalos jau kopš divpadsmit gadu vecuma, un neesmu izlaidis no tā posma nevienus Dziesmu svētkus, jo esmu piedalījies gan jauniešu, gan pieaugušo Dziesmu svētkos: esmu bijis gan kā korists, gan orķestrants, bet pēdējos gados – kā dejotājs, un joprojām dejoju Tautas deju ansamblī “Ačkups”. Līdz ar to man šie svētki nav sveši; tie ir tuvi un cieši. Līdz ar to arī šis projekts man ir mīļš, varbūt pat mīļāks par dažu labu citu projektu.
Megija: Tā kā mūsu studija veidoja arī iepriekšējo svētku logotipu un monogrammu, tagad lielākais prieks ir ejot pa ielu redzēt, ka cilvēki vēl arvien nēsā šos T-krekliņus un cepures. Tas nozīmē, ka viņiem tas patīk, ka viņi to grib paturēt savā ikdienā, nevis tikai uz šo svētku periodu. Un tas arī mūsu darbā liekas vērtīgākais, kas var būt.
