Mani sauc Aivars Liepiņš, un cilvēki runā, ka es esot fotogrāfs; pats sevi gan vairāk dēvēju par fotografētāju. Vienas no pašām, pašām pirmajām fotogrāfijām, kuras pats savām rociņām attīstīju un uzkopēju, vārdu sakot – pilnā procesā, bija laikrakstam “Dzimtenes Balss”, kur arī tās fotogrāfijas tika nodrukātas. Toreiz dziedāju vīru korī “Tēvzeme”, ar kuru mēs augustā braucām uz Vietalvu, kur bija tāds kara memoriāls, un tur dziedājām. Kamēr nebija jādzied, tur uztaisīju fotogrāfijas.
Atmiņā palikusi arī Dziesmu svētku simtgade, jo tad spēru pirmos soļus fotogrāfijā un tur fotografēju. Man ir saglabājusies tāda kārbiņa ar krāsu diapozitīviem, kuros ir sabildētas pilnīgas muļķības, vismaz no saprāta viedokļa. Bet atkal, skatoties no mākslinieciskā viedokļa, skatos, ka jaunieši tagad atkal dara tādas pašas muļķības, kā es tajā laikā -, taisa lielo mākslu.
Man šķiet, ka toreiz veikalā filmiņa maksāja 35 kapeikas, bet mēs, profesionāļi, kas strādājām presē, ar veikala filmiņām nestrādājām. Mēs pirkām no Kinostudijas (cilvēkiem nepatīk vārds “zagt”, tāpēc neteikšu, ka filmiņas bija zagtas; tās bija ietaupītas un glabājās 300 metru bundžās), un viena tāda bundža maksāja 30 rubļus. Filmiņas bija kvalitatīvas, un vēl viena būtiska lieta – “padomijas” laikā nevienai precei nebija zināma kvalitāte – vai tur kaut kas darbosies, vai nedarbosies.
Pirms šīs sarunas es aizgāju pie draugiem uz laboratoriju un palūdzu, lai viņi man izkopē (rāda fotogrāfijas ar diriģentu Leonīdu Vīgneru), un man ir daudz bilžu ar Leonīdu Vīgneru, kuras tajā reizē safotografēju – man ir vesela sērija ar viņa portretiem. Bet šī te (rāda vēl vienu fotogrāfiju) man ir ļoti mīļa un īpaša. Viņš [Leonīds Vīgners] padomju laikā, astoņdesmitajos gados, bija izstumtais. Pie virsdiriģentu pulciņa viņu nelaida, un tad pienāca 1989.gads. Lūk, arī šī fotogrāfija no 1989.gada, un toreiz virs Mežaparka estrādes plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, nevis sarkanais ar zili baltajiem vilnīšiem…
Fotogrāfija – tas ir mirklis, un tas mirklis ir jājūt. Tāpēc ka fotogrāfs pogu spiež vēl mirkli, pirms kaut kas ir noticis. To it īpaši labi var redzēt sportā, kuru esmu fotografējis diezgan daudzus gadus – tie ir skumjākie brīži, kad tu redzi, ka hokeja ripa lido vārtos. Tad ir viss – tu vari sapakot savas pauniņas un iet mājās, jo nav kadra. Vienkārši es eju, un kaut kā sanāk, ka esmu tajā vietā, kur man bija jābūt. Kāpēc – nezinu, un es to nevaru pateikt. Bet šad un tad ir tā, ka tāds bars kolēģu kaut kur aizskrien, jo acīmredzot viņiem ir cita jušana, bet tas vajadzīgais cilvēks nāk tur, kur es esmu.
Vīru koriem bija atsevišķs mēģinājums Mežaparka Zaļajā teātrī, kur visi vīru kori bija kopā, un Leonīds Vīgners diriģēja. Pēkšņi viņš apstājas diriģēt un sāk skatīties – paldies, Dievam, ne uz manu pusi, bet tā nedaudz ieslīpi, - un viņš saka: “Tu! Jā, jā, tu, ko tu maun?!” Vīri tā pagriežas: kurš, kurš tas ir?! Es domāju, tam pilsonim tas paliks vēl vairāk atmiņā uz mūžu nekā man, jo tas pirksts tā bīstami arī uz manu pusi virzījās. Nu, tāds bija Leonīds Vīgners. Un šeit [fotogrāfijā] viņš beidzot ir pie virsdiriģenta pults Skolēnu Dziesmu svētkos.