Dina Liepa: Mani sauc Dina Liepa, un es esmu Rīgas Skolēnu pils folkloras kopas “Kokle” vadītāja. Tā ir otra senākā folkloras kopa Latvijā – 1980.gadā to dibināja Mārīte Ose, un šeit darbojas bērni un jaunieši vecumā no pieciem līdz divdesmit pieciem gadiem. Mums ir vairākas vecuma grupas, un droši var teikt, ka esam viena no lielākajām folkloras kopām Latvijā – tik daudzskaitlīgas ir vēl tikai kādas trīs folkloras kopas.
Droši vien varētu būt jautājums, kāpēc nosaukums ir “Kokle”. Tas, protams, ir saistīts ar astoņdesmitajiem gadiem, nacionālās atmodas laiku, un kokle ir viens no spēcīgākajiem latviskās identitātes simboliem. Protams, tā senā tradicionālā kultūra arī kaut kā jāidentificē, un toreiz tā bija kokle.
Anna, folkloras kopas dalībniece: Man patīk mūzika, spēlēt visādus mūzikas instrumentus un dziedāt. Tas ir diezgan forši!
Dina Liepa: Man liekas, ka darbošanās folkloras kopā dod tādu brīvību, papildus drošību, iespēju socializēties. Tas, ko vienmēr saka par folkloras kopām – ka mūsu gaisotne un iekšējais gars ir ļoti brīvs, demokrātisks un pozitīvs. Iespējams, ka savstarpējā komunikācija un pozitīvais ir tas, kas veido vidi. Plus vēl pievienotā vērtība – šeit tu esi brīvāks, jo drīksti kustēties, drīksti izdomāt savu spēlēšanu un ko tu gribi spēlēt, drīksti saklausīt savu balsi, kā tu dziedi, drīksti redzēt savu dejas soli, kad tu dejo.
“Koklei” ir tāda tradīcija, ka reizi gadā mēs rīkojam fotosesiju, un tas notiek jau kopš 2011.gada – tātad trīspadsmit gadus. Man šeit ir bērni, kas sāk “piecgadniekos” un pabeidz tad, kad viņam ir divdesmit pieci gadi, tā ka viņi visu laiku ir bijuši “Kokles” sastāvā. Principā, skatoties fotogrāfijas, var redzēt to ģimeniskumu, kas izveidojies laika gaitā – bildēs jau ir redzami daži to cilvēku bērni, kuri tagad nāk pie manis kā “Kokles” dalībnieki; šeit ir jaunieši, kuri tik labi sapratās un samuzicējās, ka viņi sev izveidoja jaunu folkloras kopu; ir pat radušās vairākas folkloras kopas.
Ko es vislabāk atceros: kad jau mazliet biju iesaistījusies Dziesmu svētku organizēšanā – tieši saistībā ar folkloras jomu -, tie bija 2005.gada Dziesmu svētki, kad mums bija pirmais izgājiens Mežaparkā kā folkloras žanram. Tās ir negulētas naktis arī kā vadītājai, kad jāsagatavo visi rekvizīti un viss pārējais. Bet katrā ziņā tas ir pozitīvs laiks!
Jānis, folkloras kopas dalībnieks: Man patīk Dziesmu svētki, jo tas ir kā rats, kuru griezt, lai dabūtu gurķīšus un biezo mērci. Tad vēl tur par brīvu bija čipsi, kas bija garšīgi. Esmu piedalījies vienos skolēnu Dziesmu svētkos, un tur bija forši: dziedājām daudzas dziesmas, arī tās dziesmas, kuras nezinājām, jo ar kori nebija tik daudz laika mācīties. Vēl tur bija pusdienas: batoniņš, maltā gaļa ar makaroniem.
Dina Liepa: Šo svētku dalībniekiem es novēlētu izturību. Un – kas varbūt bērniem nav tik svarīgi šajā brīdī – iedziļināšanos. Mēs baudām svētkus, bet rīcības komiteja tajā visā ir ielikusi iekšā saturisko daļu. Tāpēc vajadzētu izbaudīt ne tikai kopā būšanu, bet arī saturu, kuru piedāvā svētku organizatori.
Svētkos vienmēr ir tā, ka gadās dažādas negaidītas situācijas, un viena no tām bija ļoti kurioza. Ir Brīvības piemineklis, Brīvības laukums, rotaļu sarīkojums, manai folkloras kopai “Kokle” kā vienai no labākajām ir iespēja pie skatuves uz paaugstinājuma abās pusēs rādīt rotaļu, un tur lejā ir tauta. Esmu tik ilgi gaidījusi, ka mani bērni varēs to darīt, visu esam iemācījušies. Un tieši tajā brīdī, kad mums tur jākāpj augšā, sāk līt lietus. Tur ir uzlikta tā skaistā finiera grīdiņa, un viņa salīst, un nostāvēt uz tās nevar, un tā visa rotaļa ir līgošanās, visi staltie augumi gāžas gar zemi, visas pastalas ir slapjas, bikses puišiem ir slapjas! Un es domāju – ak, mans Dievs! Jo bērniem vēl ir jālec polka tajā rotaļā. Tās bija šausmas! Tajā brīdī domāju – Zeme, atveries! Tu esi tik ilgi gājis – piecus gadus – uz šo brīdi, un – nav! (Smaida.)
