Goda vietā bija dziesmas par Dzimteni un tautu draudzību. Kā viena no visbūtiskākajām repertuāra iezīmēm bija latviešu komponistu dziesmu īpatsvara palielināšanās. Repertuārā jau tika iekļautas 15 latviešu komponistu oriģināldziesmas un vairākas tautas dziesmu apdares. Piecu autoru – Alfrēda Kalniņa, Imanta Kalniņa, Raimonda Paula, Pētera Plakida un Ēvalda Siliņa – kompozīcijas skolēnu dziesmu svētkos skanēja pirmo reizi.
“Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā” – ar šiem vārdiem sākās dziedātāju priekšnesumi Lielajā estrādē Mežaparkā. Koncertam izskanot, dalībnieki negribēja šķirties – cita pēc citas sāka šķilties tautasdziesmas “Pūt, vējiņi!”, “Strauja upe”, “Bēdu manu lielu bēdu”, tā aizsākot koru sadziedāšanās tradīciju arī Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.
“Tradicionālajā dziesmu karā cīņa bija sīva un rādīja, ka koru mākslinieciskais līmenis kopš iepriekšējiem svētkiem krietni cēlies.”
(“Rīgas Balss” 1979.gada 30. jūnijā)
